| Pasūtītājs: | LPSR Autotransporta un šoseju ministrija |
| Būvprojekta izstrāde: | 1965-1966 |
| Objekta realizācija: | 1968 |
Ideja būvēt ceļu, lai šķērsotu gravu, radās pagājuša gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad, trasējot ceļu ar maza rādiusa (70 – 250 m) Iīknēm plānā un ar ļoti stāvu kāpumu un kritumu (5 – 6 %) profilā, apgāja pie Lorupes esošas dzirnavas. Teika vēsta, ka dzirnavniekam bijusi skaista meita un, tajā iemīlējies, inženieris ceļa trasētājs šo ceļa posmu tīšām salīkumojis. Attīstoties automobiļu satiksmei, Lorupes gravas pārvarēšana, it sevišķi ziemā, bija visai nepatīkama.
Latvijas Valsts universitātes profesors Kārlis Gailis izteicies, ka ar Lorupes gravas parejas rekonstrukciju nodarbojušās vairākas inženieru paaudzes. Kādreizējā Šoseju un zemesceļu departamentā apkopota ļoti apjomīga lieta.
Sastādot projektēšanas uzdevumu, bija jāizcīna smaga cīņa ar instancēm un inženieriem, kas gribēja problēmu atrisināt, ap 200 m plato un 30 m dziļo gravu aizberot ar grunti. Šim nolūkam vajadzētu ap 200 000 kubikmetru grunts, kā arī upes caurvadīšanai izbūvēt ap 140 m garu caurteku. Šāda daudzuma grunts ieguve no tuvākiem karjeriem izpostītu krāšņo ainavu.
Lorupes viadukta eksperimentāla būvniecība izraisīja lielu interesi inženieru vidū PSRS, ka ari Vācijā. Vācijā, iespējams, tādēļ, ka Riokaroni tilta projekta autors vācietis profesors F.Leonhards ievietoja Vācijas tiltu mācību grāmatās materiālus par Lorupes viaduktu. Lorupes viadukta būvlaukumu bieži apmeklēja PSRS Transporta celtniecības ministrijas speciālisti, kā arī zinātnieki.
Viadukts ievērojams arī tādēļ, ka tas iegājis vēsturē kā pirmais tilts Latvijas un visā bijušajā PSRS teritorijā, kas montēts ar garenuzbīdīšanas paņēmienu. Šis piemērs noteica viadukta laiduma konstrukcijas un montāžas tehnoloģijas ģenerālvarianta izvēli. Viadukts pār Lorupes gravu ir piecu laidumu nepārtrauktu siju pēc shēmas 33 m + 3 x 43.25 m + 33 m uz lokaniem līdz 24 m augstiem balstiem. Tilta kopgarums ir 195,75 m.
Projekta vadītājs bija Ziedonis Vecvagars. Projektēšanas darbos piedalījās inženieri H.Nartišs, L.Jostiņš, J.Lapainis, J.Zavickis, I.Jurka, U.Matīss, arhitekte V.Reifelde un tehniķis G.Zirnis.
